Šādus atzinīgus vārdus par skolu valsts svētku un skolas 50 gadu jubilejas priekšvakarā saka mūsu skolas absolvents Jānis Kudiņš. Arī mēs varam teikt, ka esam patiesi lepni, ka Jānis ir mācījies mūsu skolā, jo viņa ieguldījums skolas attīstībā, ka arī turpmākās studiju un darba gaitas ir labs piemērs, kādam jābūt īstam pilsonim un jaunam cilvēkam. Un galvenais – no viņa izstaro laipnība, nesamākslota vienkāršība un godprātīga attieksme pret apkārtējiem.

Jāni, pastāsti, ar ko tu šobrīd nodarbojies?

Vispirms jāsaka, ka atkal esmu students, jo šogad sāku mācīties doktorantūrā Daugavpils Universitātes  Sociālzinātņu fakultātē. Apgūstu ekonomikas zinības. Arī strādāju Daugavpils Universitātē – esmu šīs augstskolas marketinga direktors, man ir jāveido universitātes reklāmas kampaņas, jāpārstāv Daugavpils Universitāte  televīzijas raidījumos, starptautiskās izstādēs, piemēram, Azerbaidžānā, Turcijā, Bulgārijā un citās valstīs. Galvenais mērķis ir piesaistīt universitātei studentus, tai skaitā arī no dažādām ārvalstīm. Šobrīd universitātē studē 12 citu valstu studenti.

Ar ko tev palikuši atmiņā mācību gadi mūsu skolā?

Skolas gadi visvairāk saistās ar to, ka es vienmēr vadīju dažādus skolas pasākumus. Kopumā tas deva stimulu, pieredzi uzstāties lielas auditorijas priekšā. Palikuši atmiņā publiskās runas konkursi, kuros ieguvu 1. un 2. vietu Daugavpilī, tikai žēl, ka tajā gadā, kad uzvarēju, netika rīkota konkursa nākamā kārta Rīgā.

Skolā bija augstas prasības, vajadzēja labi mācīties, lai turētos līmenī. Mācību priekšmetos nebija pieļaujams zems vērtējums, tas neatbilda skolas statusam.  Mācīties šajā skolā bija prestiži, mums bija pat septiņas paralēlklases, skola bija ļoti iecienīta un elitāra. Tajā strādāja daudzi pasniedzēji no Daugavpils Universitātes, ir mazliet neparasti, ka tagad daži no viņiem ir mani kolēģi. Ar skolā iegūto zināšanu līmeni esmu ļoti apmierināts, ar lepnumu varu teikt, ka esmu mācījies Daugavpils pilsētas Centra ģimnāzijā. Žēl, ka skolai vairs nav ģimnāzijas statusa.

Ko tu vari pastāstīt par bijušajiem klasesbiedriem?

Man ir liels prieks par savu klasi. Ir patīkami, ka klasesbiedri strādā ļoti dažādās nozarēs, daudzi no viņiem augstos un atbildīgos amatos. Katrs darbojas savā jomā, piemēram, Jans ir jurists, Alīna – Personāla daļas vadītāja aviokompānijā ,,AirBaltic", Dainis – sabiedrisko attiecību speciālists Daugavpils teātrī. Cik zinu, visi ir atraduši sev tīkamu darbu un iekārtojušies dzīvē. Mēs joprojām sadarbojamies, palīdzam viens otram, piemēram, es bieži apmainos informācijā un padomos ar Daini, jo mums ir līdzīgi darba pienākumi. Ja man ir tāda izdevība, es bieži iesaku savus klasesbiedrus kā sadarbības partnerus dažādām organizācijām, jo zinu, ka uz viņiem var paļauties.

Kādi būtu tavi ieteikumi tagadējiem skolas audzēkņiem un arī pedagogiem, lai mācību procesam būtu labi rezultāti?

Vispirms jāsaka, ka skolotājiem ir jāpārdzīvo šie laiki. Zinu, ka ir grūti. Ja nav finansiāla atbalsta, var ātri izdegt. Tas ir kā likums: ja tu dod, tev arī jāsaņem pretī.

Manuprāt, skolā ir jāiemācās un jāizkopj runas māksla. Darba tirgū tagad ir ļoti svarīgi, vai tu proti pastāstīt par sevi un saviem plāniem, vai tu proti atrast īstos vārdus. Jebkurā darbības jomā jāprot pozicionēt sevi, savu organizāciju vai uzņēmumu un tā piedāvājumu. Starp citu, tas nebūt nav tik viegli, kā dažreiz no malas izskatās. Vēl skolēniem jākļūst patstāvīgākiem, jo  uzreiz pēc vidusskolas beigšanas sākas pieaugušo dzīve, daudzi aizbrauc uz ārzemēm vai dodas studēt tālu no mājām. No pieredzes redzu, ka studenti atnāk uz universitāti nesagatavoti, gaida, lai viņiem nemitīgi skaidrotu, atgādinātu, lai viņus kontrolētu... Skolai jāiemāca patstāvība. Pozitīvi ir tas, ka skola var pieņemt praksē studentus. Zinu, ka daudzi Centra ģimnāzijas absolventi (tagad – Centra vidusskolas) ir izgājuši praksi savā skolā. Vispār skolai vajag sadarboties ar saviem absolventiem – rīkot tikšanās, uzklausīt, jo tā var labāk ieskicēt skolas tālāko virzību un saprast, kas ir vērtīgākais, ko konkrētā skola var dot, kas ir tās stiprākās puses.

Kāda ir tava attieksme pret to, ka daudzi jauni cilvēki tagad brauc projām no Latvijas, jo uzskata, ka te nevar atrast savu vietu darba tirgū?

Mana attieksme ir divējāda. Pašreizējā darba tirgū ir vajadzīga pieredze. Daudzi studenti negrib iziet praksi par velti, kaut daudzas iestādes to piedāvā. Viņi neapzinās, ka šī prakses vieta pēc dažām nedēļām var kļūt arī par viņu darba vietu. Piemēram, zinu gadījumus, ka bankas un citi uzņēmumi pieņem darbā studentus-praktikantus, ja tie ir atstājuši labu iespaidu prakses laikā. Problēma ir tajā, ka jaunieši grib visu uzreiz. Nevar nosodīt tos, kas aizbrauc uz ārzemēm, tam ir savi iemesli. Bet jārēķinās, ka, lai arī alga tur ir lielāka, izdevumi arī ir daudz lielāki. Nevar skatīties algu ārzemēs bez konteksta. Piemēram, Šveicē divi tūkstoši latu ir tikai iztikas minimums. Pozitīvi ir tas, ka ārzemēs var iemācīties svešvalodas, taču, dzīvojot poļu-krievu-latviešu komūnā, valodu neiemācīsies.

Šogad mūsu skola svin 50 gadu jubileju. Ko tu vari novēlēt savai skolai?

Lai ir skolēni! Lai gaiteņos skan skolēnu čalas un smiekli! Pats esmu pabeidzis Līksnas pamatskolu, kuras logos tagad svilpo vējš... Es vēlētos, lai mana otrā skola vienmēr pastāvētu. Lai ir, ko mācīt, un lai ir, kas māca!

Jāni, paldies, ka atradi laiku intervijai! Tiksimies skolas jubilejas svinībās 30.novembrī!

Intervēja Dace Aizpuriete