Par skolas jautājumiem, kārtējo reizi, tika runāts Liepājā 2012.gada 29.oktobra 6.Humānās pedagoģijas konferencē ,,Humānās pedagoģijas manifests dzīvē", kuras devīze bija: ,,Apvārsnis nav robeža, bet mērķis". Konferencē piedalījās skolotāji no Latvijas dažādām skolām, viesskolotāji no Lietuvas (Klaipēda), Igaunijas (Tallina), Krievijas (Maskava). Konferences atklāšanā izskanēja dažādas pārvalžu un iestāžu vadītāju pārdomas par pedagoģiju, bērnu audzināšanu un izglītošanu, apskatīti temati ,, Kā uzrunāt dažādību?- atbildes izglītībā"; ,,Mūsdienu skolēns un daži viņa vērtībizglītības aspekti", notika jauno grāmatu prezentācijas. Referenti pieskārās izglītošanas jautājumiem (skolēni nedrīkst apjukt zināšanu jūklī, tāpēc skolotājiem jāprot sniegt zināšanas pa posmiem); mācīšanās procesiem (karjeras orientācija, dvēseles attīstīšana, saikne ar mācību priekšmetiem); radošai zināšanu sniegšanai (piemēram, bērns datorā ierauga skudru, viņu ir jāparāda dzīvē, jāmāca vērot, aprakstīt, izzināt). Tika skaidrots, ka mācīšanās process ir personības attīstība, socializācija, ilgtspējīgs dzīvesveids un inovāciju radošums; ka jauno pasauli ir jāizglīto, izmantojot mantojuma izglītību (muzeji, teātri, kino), izglītību ilgtspējīgai attīstībai un, ka cilvēka attīstībai jābūt kā mūžizglītībai, lai jebkurā vecumā cilvēks papildinātu savas zināšanas universitātēs, bibliotēkās. Pagaidām tam traucē daudzi stereotipi, kas pastāv sabiedrībā, jo bieži cilvēks tiek vērtēts pēc tā, kas viņš ir, nevis pēc tā, kāds viņš ir. Skolās ir bērni, kuriem ir personīgais šoferis, kurš aizved/atved no skolas, labiekārtota istaba, kuriem pilnīgai laimei ,,tik putna piena trūkst", un bērni, kuri var paēst tikai skolā. Viņi visi dzīvo vienā laikā, sēž un mācās vienā telpā, bet skolotājam ir jāprot palīdzēt šiem bērniem nejusties slikti, jo bērni ir humānā skolā. No vienas puses, bērni ir ļoti aizsargāti, bet no otras puses, viņi nejūtas droši, jo zināmā vecumā pietrūkst sociālas uzmanības (nenoturīga uzmanība).
Pēcpusdienā, meistarklašu apmeklējumi, skolotājus iedvesmoja vairāk, jo bija iespēja klasēs vērot Latvijas un citu valstu Humānās pedagoģijas bruņinieku pieredzi. Pavisam tika piedāvātas 13 meistarklases, bet apmeklēt visas nebija iespējams. Visspilgtākie iespaidi palika no Irinas Aleksejenko (Klaipēda) meistarklases par tematu ,,Kas Tu esi, Skolotāj?" Mēs aizdomājāmies par skolotāja būtību un sūtību, par to, ka mēs visi nākam no Debesīm, nesam Debesu daļiņu sevī, ar savu likteni veidojam citus cilvēkus, jo pēc Roždestvenska vārdiem: ,,Skolotājs ienākt klasē var tikai divos veidos – kā būrī vai kā svētnīcā". Par Skolotāju jebkurš kļūt nespēj, kāpēc, par to arī aizdomājāmies. Mūsdienās visi ,,prot" mācīt, ārstēt, audzināt, un Skolotājs sabiedrības acīs kļūst par apkalpojošo personālu, kuram būtu jāienāk klasē, jāiedod mācību materiāls, jāatprasa, ieliekot attiecīgu vērtējumu. Tā ir biedējoša mūsdienu tendence skolotāju un skolēnu tēla veidošanā, skolotājs - apkalpojošais personāls, skolēns ir skolotāja novērtēšanas objekts, un tas, no humānās pedagoģijas viedokļa, nav pieņemams. Tas neattīsta bērna personību, jo tad Skolotājs nespēj ieraudzīt, kas nomāc skolēnu, ar kādām emocijām viņš atnāk, kāpēc viņš nesmaida. Ja skolotāji spēj pretoties sabiedrības uzskatam, tad mēs esam Skolotāji, jo Š. Amonašvili ir teicis: ,,Dvēsele - Gaismas nesējs! Skola – dvēseliskās augšupejas kāpnes!" Humānajā pedagoģijā Skolotājs ir Dieva līdzstrādnieks un bērni ir Dieva sūtņi, ka mēs visi esam dzimuši viens otram par godu, ka stunda ir tikšanās, liktenis. Tas viss ir absolūti cits uztveres līmenis, kurš varbūt liekas absolūti nesasniedzams, bet ir cilvēki, kuri gatavi strādāt tieši ar tādu priekšstatu par skolu. Viennozīmīgi, humāno pedagoģiju nevar ieviest centralizēti, nevar piespiest un pat iemācīt. Lai tā sāktu eksistēt skolā, ir jābūt izmaiņām cilvēku apziņā, kas ir milzīgs darbs sevis izzināšanā un pilnveidošanā, kuram ir gatavi varbūt tikai daži no mums.
Meistarklase ,,Būt laimīgam ir vienkārši!" bija veidota 6-8 gadu veciem bērniem. Nodarbības viņiem notika aizraujošā ceļojuma veidā pa pasaku Laimeszeme stacijām. Katrā stacijā bērnus gaidīja radoši, attīstoši uzdevumi, iejušanās pasaku un animāciju pasaulē, kas palīdzēja paplašināt saskarsmes prasmes arī noslēgtiem un autiskiem bērniem, jo nodarbībās piedalījās visi bērni. Nodarbību vadīja Marina Baraņuka, Lāsnamē bērnu centra vadītāja, Igaunijas HP Sabiedriskā centra vadītāja, Starptautiskā HP centra koordinācijas padomes locekle, HP bruņinieks NO Tallinas un Olga Prohorenko, Lāsmanē bērnu centra psiholoģe. Nodarbības sākumā Skolotāja pasaka, ka stundā nav pareizu vai nepareizu viedokļu, bet ir Tava (skolēna) doma, atbilde. Skolotāja uzklausa katru skolēnu, uzmundrina. Beigās visiem ir jāsaprot, ka laime ir katram pašam sirdī, skolēni nonāk pie viedokļa, ka ,,esmu laimīgs, ka mācos šajā skolā". Bet tā jau ir patriotiskā audzināšana! Kur vēl labāk, ka skolēns iemīl savu skolu, vietu, kur dzīvo un lepojas par valsti! Skolotāja uzsver, ka dāvinot citiem, mēs iegūstam daudz vairāk, tāpēc katru savu stundu nobeidz ar nelielu dāvanu katram skolēnam.
Ļoti aktīvi darbs noritēja meistarklasē ,,Dvēseles dāsnums var.." Vadīja to Tallinas Pae ģimnāzijas sākumskolas skolotāja Alevtina Miļņikova. Jaunas idejas, darbā ar sākumskolas skolēniem, skolotājai radās darba procesā, uzreiz, vadot meistarklasi, un sanāca, ka ne tikai klātesošie uzzināja jaunas idejas, metodes, bet pati Alevtina bagātinājās ar jaunām domām. Meistarklases pamatdomu var izteikt M. Skrebcovas vārdiem: ,,Dvēseles skaistums var izpausties visos un visā, pat kaktusa ziedā...".
Piedalīšanās tāda veida pasākumos, kā Humānās pedagoģijas konferencē, vienmēr iedvesmo, dāvina jaunas idejas, atdzīvina radošos spēkus, palīdz izveidot jaunus sadarbības kontaktus. Atliek tikai mēģināt, un iedvesmot citus.
Konferencē piedalījās: M.Skutele, I.Gurjanova, T.Baranovska, G.Ostrovska, R.Vasiļonoka, O.Jermolajeva
